Sērens Kirkegors

Sērena Kirkegora (1813-1855) biogrāfija

Katram laikmetam un katrai tautai ir savi varoņi un nevaroņi, savi priekšstāvji un sekotāji, savi izredzētie un izstumtie, kā arī tādas personības, kuras nepakļaujas nekādam iedalījumam. Tas var būt tāpēc, ka viņu radošās izpausmes ir bijušas neparasti daudzveidīgas, gan tāpēc, ka viņi paši, iespējams, darījuši visu, lai apgrūtinātu savas gara un fiziskās dzīves teorētisku satvērumu vai pat padarījuši to gandrīz neiespējamu. Bet, iespējams, galvenais iemesls ir tas, ka viņu idejas ir tik pamatīgi savijušās ar divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta intelektuālajiem strāvojumiem, ka to atdalīšana prasa vai ķirurģisku precizitāti, un rezultāts bieži vien ir koncentrēts pamatideju uzskaitījums. Vai atkal, gluži pretēji, brīvu interpretāciju gaitā autoru oriģinālās domas var kļūt vai nesaklausāmas. Tāpēc domātāju dzīvespasaules apjaušanai būtisks ir gan viņu dzīves un radošās darbības, laikmeta konteksti, gan vēsturiskas un mūsdienu variācijas par autoru izvirzītajām tēmām, gan arī pašu tekstu zīmju un nozīmju saspēles. Viens no visintriģējošākajiem domātājiem filosofijas vēsturē, kura personības un daiļrades atminēšanai jau vairāk nekā pusotru gadsimtu veltīts ne mazums pūļu, ir dāņu vienpatis Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard) (1813–1855).
Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). Šajā laikā aktīvi darbojās skulptors Bertels Torvaldsens (Bertel Thorvaldsen), rakstnieks, literatūras kritiķis un hēgelisma popularizētājs Dānijā Johans Ludvigs Heibergs (Johan Ludwig Heiberg), rakstnieks, romānu un pasaku autors Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen). Šo laikmetu raksturoja arī politiski satricinājumi: Dānijas nelaimīgā iesaistīšanās Napoleona karos (1793– 1802, 1803–1815), kuru laikā Dānija zaudē savu floti (1801), Kopenhāgena piedzīvo angļu bombardēšanu (1807) un Norvēģijas zaudēšanu (1814). 1813. gadā Dānija nonāk nacionāla bankrota situācijā, kas izputina daudzus no tās iedzīvotājiem. Tāpat dāņi pieredzēja pāreju no absolūtās monarhijas uz konstitucionālo monarhiju 1849. gadā, kas lika pamatus politiskai stabilitātei, pakāpenisku pāreju no piētiskās lauku iedzīvotāju reliģijas (hernhūtisma) uz pilsētu protestantismu, kas veicināja protestantiskās darba ētikas attīstību. Intelektuālajā vidē dominējošās bija G. V. F. Hēgeļa sistemātiskās filosofijas idejas, kuras pārstāvēja dāņu neohēgelieši, Kopenhāgenas Universitātes filosofijas un teoloģijas profesori Frederiks Siberns (Frederik Sibbern) un Hanss Lasens Martensens (Hans Lassen Martensen). Tā, piemēram, savās lekcijās H. L. Martensens proponēja ideju, ka iespējams savienot ticību un racionālo domāšanu visaptverošā sistēmā, kurā visi pretstati tiek beigu beigās atcelti. Tāpat viņš uzskatīja, ka visām zināšanām jābūt harmoniski vienotām ap kristietību kā izziņas centra punktu, Hēgeļa filosofija viņam kalpoja šīs kristīgās spekulatīvās dogmas, kas savienoja racionālisma un ortodoksijas elementus, pamatojumam. Pēc Sērena Kirkegora domām, Martensena un citu dāņu neohēgeliešu kļūda bija tā, ka savos mēģinājumos satvert objektīvo pasauli spekulatīvajā domāšanā viņi aizmirsa par atsevišķā indivīda ētiski reliģisko eksistenci. Visi šie dažādie intelektuālie, sociālie, ekonomiskie un kultūras strāvojumi rada atbalsis Kirkegora daiļradē, liekot viņam aizdomāties par sava laika un cilvēces eksistences kopumā pretrunām.
Sērens Kirkegors piedzima Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (Michael Pedersen Kierkegaard) un Annes Lundas Kirkegoras (Anne Lund Kierkegaard) ģimenē. Ģimenē valdošā intelektuāli piesātinātā, reliģiski piētiskā un emocionāli melanholiskā atmosfēra daudzējādā ziņā noteica (gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, kas viņa dzīvē un daiļradē izpaudās kā ļaušanās tai un vienlaikus pretošanās – kā askēzes un bohēmas savijums) viņa pasaules un sevis paša redzējumu, ko apēno arī ar tēvu saistītais “ģimenes tumšais noslēpums”. Tieši ar šiem noslēpumiem, pēc Sērena un viņa brāļa, vēlākā Ālborgas (Aalborg) bīskapa, Pētera Kristiana Kirkegora (Peter Christian Kierkegaard) domām izskaidrojamas piecu māsu un brāļu agrīnās nāves un pārliecība, ka arī viņi paši nenodzīvos līdz 34 gadu vecumam, kā arī viņu melanholiskais temperaments. Kas tad tie bija par noslēpumiem? Mihaels Kirkegors (1756–1838) nāca no Sedingas – nabadzīga, purvaina apgabala Jitlandes ziemeļdaļā, kur viņam jau agri nācās strādāt dažādus lauku darbus. Un tā reiz, noguruma, vientulības un bezcerības pārmākts, zēns nolādēja Dievu. Būdams dziļi reliģiozs, viņš atkal un atkal atgriezās pie šī senā notikuma un uzskatīja, ka visi vēlākie smagie dzīves pārbaudījumi ir sods par šo agrīno grēku, kas nāks arī par viņa pēcnācējiem. Neguvis formālu izglītību, viņš tomēr daudz lasa. Mihaela intelekts un praktiskais ķēriens izpaužas jo drīz – divpadsmit gadu vecumā viņš kļuva par mācekli sava onkuļa apģērbu veikalā Kopenhāgenā, kur viņam veicās tik labi, ka divdesmit četros gados viņš jau pats bija neatkarīgs un turīgs uzņēmējs. 1794. gadā viņš apprecēja sava biznesa partnera māsu Kirstīni Roijenu (Kirstine Røyen), taču šī laulība nebija ilga, jo jau pēc diviem gadiem viņa nomira no plaušu karsoņa. Drīz pēc tam Mihaels Kirkegors pārdeva savu apģērbu tirgotavu, biogrāfiskajā literatūrā pastāv versija, ka to viņš darīja tādēļ, ka bija pārliecināts par savu drīzo nāvi, taču tikpat labi var teikt, ka viņš gribēja vairāk laika veltīt savām iemīļotajām nodarbēm – teoloģijas, filosofijas un estētikas darbu lasīšanai un intelektuālām diskusijām ar draugiem, sava laika izcilām personībām, kuru vidū bija, piemēram, Kopenhāgenas katedrāles mācītājs, vēlākais Dānijas luteriskās baznīcas (Zēlandes) arhibīskaps Jākobs Peters Minsters (Jakob Peter Mynster), universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Frederiks Siberns. Gadu pēc pirmās sievas nāves par Mihaela dzīvesbiedri kļūst viņa mājas kalpone Anne. Šīs sasteigtās precības un fakts, ka jau pēc pieciem mēnešiem ģimenē piedzima bērns – vecākā meita Mārena Kirstīne (Maren Kirstine) – bija Mihaela Kirkegora iekšēja reliģiska konflikta avots. Lai gan, pārcelies uz Kopenhāgenu jau agrīnos pusaudža gados, kur viņš kopā ar ģimeni apmeklēja oficiālās luterāņu baznīcas dievkalpojumus, viņš uzturēja saites arī ar dāņu hernhūtiešu (morāviešu) kopienu un draudzi, kuras stingrā ticība, negatīvā attieksme pret ķermeniskumu un seksualitāti, oponēšana apgaismības idejām lika viņam uzlūkot savu laulību kā dzīvi grēkā. Tēvam bija ļoti liela ietekme uz Sērena garīgās pasaules aprišu veidošanos, par to liecina viņa biežais pieminējums dienasgrāmatās un viņam veltītās kristīgās runas. Kurpretim mātes vārds Sērena rakstītajā netiek pieminēts vispār. Kā tas izskaidrojams? Viens no iespējamiem paradoksāliem iemesliem, pēc Sērena Kirkegora biogrāfu domām, ir tas, ka māte bija harmoniska, mīloša, bet ne intelektuāla personība, starp viņu un it īpaši ģimenes vīriešiem, kurus raksturoja augsts intelektuālisms un visai nepastāvīgs temperaments, neradās filozofiskas vai reliģiskas iedabas konflikti un tāpēc rakstos, kas saistīti ar pašredzējuma un autorības problēmām, Anne tieši nefigurē. Taču tajā pašā laikā, kā vēlāk atzina brālis Pēters Kristians, mātes harominizējošā ietekme bija netieši klātesoša itin visā rakstītajā, jo tieši viņa bija tā, kas nogludināja asumus, neļaujot iekšējiem un ārējiem konfliktiem pāraugt nelabojamā pašdestrukcijā.
Tāpat kā viņa brālis Pēters Kristians arī Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja Borgerdydskolen (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu ļoti saistīja studentiskā bohēma – ne reizi vien tēvam, sašutumā kūsājot, nācās samaksāt viņa parādus. Ja, no vienas puses, uzdzīve (arī bordeļa apmeklējums, par ko vēlāk viņš raksta savā dienasgrāmatā) bija kā protests – mēģinājums izlauzties no ģimenes strikti nospraustajiem, šaurajiem ētiski reliģiskajiem rāmjiem, kustība, kuru viņš patiesībā nespēj veikt, tad, no otras puses, – tā ļāva viņam iepazīties ar daudziem interesantiem cilvēkiem, piemēram, Pederu Ludvigu Melleru (Peder Ludvig Møller), kurš vēlāk kā Donžuāns tika attēlots darba “Vai nu – vai arī” lappusēs, un deklasēto intelektuāli Johannesu Jorgensenu (Johannes Jørgensen). Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Viens no cilvēkiem, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa radošo virzību un kas spēja saprast Sērena aizvien pieaugošo neapmierinātību ar reliģiskās dogmatikas un hēgeliskās objektīvi sistemātiskās filosofijas idejām, bija universitātes filosofijas profesors Pouls Mārtins Mellers (Poul Martin Møller), kura pāragrā nāve 1838. gada pavasarī viņu ļoti ietekmēja un kuram vēlāk viņš kā savam intelektuālajam modinātājam veltīja darbu “Bažu jēdziens”. Tostarp arī viņa ģimeni skāra dziļi satricinājumi – trīs gadu laikā (1831.–1834.) viens pēc otra mūžībā aizgāja četri viņa ģimenes locekļi – māsas, brālis un māte, liekot Sērenam atkal un atkal domās atgriezties pie stāsta par tēva nogrēkošanos pret Dievu. 1835. gads Sērena dzīvē bija iezīmīgs ar to, ka šajā laikā tapa pirmie ieraksti viņa dienasgrāmatā, kas liecina gan par viņa garīgo briedumu, gan iekšējo disharmoniju – rakstura pretišķībām, kas ārēji izpaudās kā bohēmas un askēzes sajaukums. Proti, viņš varēja atļauties baudīt trūcīga studenta dzīvi, labi zinot, ka kritiskā brīdī viņu allaž materiāli pabalstīs tēvs (un to viņš arī darīja daudzkārtīgi), savos brieduma gados Sērens tērpās itin vienkāršās, pat nemodernās drānas, bet tajā pašā laikā mājās viņam bija kalpotāji, kas padarīja viņa dzīvi ērtu, – viņš varēja baudīt savus iemīļotos ēdienus un pieprasīt, lai istabās pat viņa prombūtnes laikā tiktu uzturēta noteikta temperatūra. Savukārt viņa uzdzīve nebija bohēma šī vārda tiešā izpratnē, jo, kā liecina viņa dienasgrāmatas, pavadījis brīdi jautrā kompānijā vai pasēdējis vienu cēlienu Karaliskā teātra izrādē, Sērens steidzās uz mājām, lai pievērstos rakstīšanai un ļautos melanholijas uzplūdiem. Tāpat arī viņa attiecības ar tēvu allaž bija atkarības (garīgās un materiālās) un neatkarības dziņas sajaukums. Tikai īsi pirms tēva nāves 1838. gadā Sērens pilnībā izlīga ar viņu, taču visu turpmāko mūžu viņu vajāja tēva draudošā ēna. Ap šo pašu laiku viņš nopietni pievērsās mācībām, uzsāka darbu pie savas disertācijas “Ironijas jēdziens ar pastāvīgu atsaukšanos uz Sokratu” un iepazīstas ar piecpadsmitgadīgo Regīnu Olsenu, kurai bija lemts spēlēt izšķirošu, bet arī neviennozīmīgu lomu viņa dzīvē un daiļradē. Ja daži no Kirkegora pētniekiem atzīst, ka viņa darbi bija vēstījums Regīnai mūža garumā, kurā viņš tiecās pamatot skaidrot savu skandalozo uzvedību, tad citi saredz šo attiecību atspoguļojumā romantiskas literāras mistifikācijas elementus. Tomēr neapšaubāmi ir tas, ka Regīnas tēls ir klātesošs viņa darbos “Vai nu – vai arī” (“Pavedēja dienasgrāmatā”), “Atkārtošanās” un “Dzīves ceļa stadijās” (Vainīgs/nevainīgs?”). 1840. gadā Sērens iesniedza savu disertāciju par ironiju un pāris nedēļas vēlāk bildināja Regīnu. Bildinājums tika pieņemts, notika oficiāla saderināšanās, taču tūdaļ pēc tam viņš sāka šaubīties par sava soļa pareizību, tas ir, par savu piemērotību laulības dzīvei gan fiziski (jo viņš bija pārliecināts, ka nomirs jauns), gan garīgi (baidījās, ka ģimenes dzīves rutīna varētu nomākt viņa radošo garu). 1841. gada rudenī, drīz pēc disertācijas aizstāvēšanas viņš atsauca saderināšanos un pēc pāris nedēļām devās savā pirmajā (no četriem) ceļojumā uz Berlīni. Var teikt, ka šis bija viens no viņa dzīves pavērsiena punktiem (nākamais būs 1846. gadā, kad pret viņu tika vērsta satīras kampaņa literārajā žurnālā “Korsārs”), jo ar to brīdi iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. Šīs komunikatīvās stratēģijas mērķis bija lasītāju ieinteresēšana (ar intrigu) un tūlītēja atbrīvošana (atsvešināšana no autora un no radītajiem tēliem), lai viņi spētu veidot personiskus pašizpratnes modeļus, lai vēlāk tos samērotu ar Kirkegora tiešās komunikācijas vēstījumiem. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī aizsākās notikumi, kas radikāli mainīga viņa komunikācijas stratēģiju no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Rezultātā darbam, kas nāca klajā 1846. gada janvārī, tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Te var uzdot jautājumu par to, vai šāda stratēģijas maiņa notika ārēju apstākļu spiedienu rezultātā (slēpties vairs nebija vērts, jo visi zināja visu), vai arī tā bija viņa paša iestudēta aina, lai realizētu pāreju no vienas komunikācijas stratēģijas uz citu? Iespējams, ka atbilde varētu būt, ka tas notika gan viena, gan otra iemesla dēļ. Biogrāfiskie avoti liecina, ka Kirkegors bija šo darbu iecerējis kā savas daiļrades kodu (tādēļ arī nosaukumā vārds “noslēdzošais”), augstāko un noslēdzošo punktu, taču tad, kad darbs jau bija nonācis tipogrāfijā, žurnālā “Korsārs”, kura izdevējs bija Meiers Goldšmits (Meier Goldschmidt), parādījās nikns anonīms uzbrukums vienam no Kirkegora alter ego – Frater Tacituruis (brālim, kas devis klusēšanas zvērestu), kas bija viens no “Dzīves ceļa stadiju” vēstītājiem. Šī raksta autors (un Kirkegors to zināja) bija Peders Ludvigs Mellers, kuru reiz Kirkegors bija izmantojis kā Donžuāna un daļēji arī Johannesa Pavedēja prototipu, par ko viņš bija pamatīgi aizvainots. Tā kā fragmentā “Vainīgs? Nevainīgs?” bija saskatāmas nepārprotamas atsauces uz Kirkegora personiskās dzīves peripetijām, tad Mellers nekavējās izmantot to, lai atspēlētos. Būdams apdāvināts literāts, viņš bija uzrakstījis izcilu pamfletu, kurā izsmēja it kā nezināmā autora personību, mīlas neveiksmes un literāta spējas. Jāsaka, ka Kirkegoram šāds uzbrukums, kaut arī privāti aizvainojošs, kalpoja par ieganstu vērsties pret šo žurnālu, kuru viņš uzskatīja par sliktas gaumes kultivētāju sabiedrībā. No tieša uzbrukuma agrāk viņu daļēji atturēja kutelīgā situācija, kurā viņš atradās, proti, līdz tam žurnāls ļoti cildinoši bija atsaucies par dažiem viņa darbiem un fragmentiem, pretstatot viņu tādai nopietnai literāro aprindu autoritātei kā Johanam Ludvigam Heibergam un iekļaujot viņu savās, tā laika dzeltenās preses, autoru rindās. Iebilst pret to, paliekot anonīmam, bija gandrīz neiespējami. Taču tagad kārtis bija Kirkegora rokās. Viņa atbilde Melleram bija ne mazāk asa, nepārprotami iezīmējot šķirtni starp nopietno (kas var būt arī izklaidējoša un romantiska) literatūru un literārajām tenkām un sensācijām. Tomēr ar šo soli Kirkegors bija uzsācis vientuļnieka kauju pret sabiedrisko domu, jo publiski viņu neviens no “cienījamiem” rakstniekiem neatbalstīja (kaut arī viņi to darīja privātā kārtā). Bet arī Melleram neklājās labāk, jo tiklīdz nāca klajā viņa saistība ar “Korsāru”, viņš zaudēja iespēju pretendēt uz universitātes Estētikas katedras vadītāja vietu, kas viņu padarīja par vēl jo niknāku un vēl jo personiskāku pretinieku. Pēc viņa iniciatīvas žurnāls gandrīz gada garumā publicēja aizskarošu karikatūru sēriju, kuras galvenais varonis (jeb antivaronis) bija Sērens Kirkegors, izsmejot viņa fiziskās īpatnības – nedaudz klibojošo gaitu un ieapaļo muguru, ģērbšanās stilu – nevienāda garuma bikses un pārmērīgi lielo cilindru, filozofiskās un literārās piesaistes, neveiksmīgo mīlas dēku, nesaprotamo valodu utt. Kas sākās kā varbūtēja divu kultūras un literatūras redzējumu sadura, nu pārvērtās par bezjēgas apķengāšanu. Tieši šī ofensīva lika Kirkegoram nosūtīt izdevējam “Noslēdzošā nezinātniskā postskripta” papildinājumu. Vai var secināt, ka viņš šajā gadījumā bija vien apstākļu (bet ne gluži nevainīgs) upuris? Šķiet, ka ne – tikpat labi šī situācija bija viņa paša vismaz daļēji inspirēta, taču, kā tas reizumis gadās ar lugas uzvedumu, tā sāka dzīvot pati savu, no režisora neatkarīgu dzīvi. Un tad ir vai nu jāspēlē pēc iestudējuma noteikumiem, izliekoties, ka tieši tā viņš bija to iecerējis, vai arī – jāuzdrošinās veikt jaunu eksperimentu, rakstīt jaunu lugu, piemeklēt jaunus lomu tēlotājus. Un Kirkegors to uzdrošinās, viņš sper šo soli, mainot savu komunikācijas stratēģiju. “Korsāra” skandāls palīdzēja viņam ieraudzīt savu darbu vēsturiskā, sociālā un kultūras kontekstā, apzināties savu misiju, proti, augstākās pakāpes, neinstucionalizētās kristietības iedzīvināšanu kristīgajā pasaulē un laikmeta kaišu kritiku. Šīs misijas īstenojums bija viņa sacerējumi “Slimība uz nāvi”, “Ievingrināšanās kristietībā” (parakstīts ar Antiklīmaksa pseidonīmu), “Mīlestības darbi” un vēl neslēptāk – paša izdotā, rediģētā un pierakstītā žurnāla “Acumirklis” desmit laidieni, kristīgās runas un publicistika. Savukārt spožu laikmeta vērojumu Kirkegors sniedza savā literārajā apskatā “Divi laikmeti”, kas pārauga tikai literatūrkritiska vērojuma ietvarus, izvirzot priekšplānā individualitātes un personiskās atbildības un tās realizācijas iespēju problēmu.
1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī nomira. Pirms nāves viņš atteicās no Svētā vakarēdiena, tādējādi vēl pēdējo reizi pretstatot sevi organizētajai, reliģisko garīgumu zaudējušajai, sastingušajai kristietībai. Tā noslēdzās kirkegoriskais laikmets Kirkegora Kopenhāgenā, bet, gan pāris desmitgades vēlāk, iesākās viņa ideju atdzimšanas laikmets Eiropas, tostarp, netieši, arī Latvijas, kultūrā.

Sērena Kirkegora darbu hronoloģija

GADS
AR PSEIDONĪMIEM PARAKSTĪTIE DARBI

AR KIRKEGORA VĀRDU PARAKSTĪTIE DARBI

1838 “No vēl aizvien dzīvajos esošā piezīmēm, kuras publicējis S. Kirkegors pret autora gribu” (Af en ednu Levendes Papirer – Udgivet mod hans Villie af S. Kierkegaard)

1841 “Ironijas jēdziens ar pastāvīgu atsaukšanos uz Sokratu”
(Om Begrebet Ironi med stadigt Hensyn til Socrates)

1843 “Vai nu – vai arī: dzīves fragments, ko rediģējis Viktors Eremīts” (Enten – Eller. Et Livs-Fragment, udgivet af Victor Eremita)
“Bailes un trīsas: Johannesa de silentio dialektiskā lirika” (Frygt og Bæven. Dialektisk Lyrik af Johannes de silentio)
“Atkārtošanās: Konstantija Konstantiusa eksperimentālās psiholoģijas mēģinājums” (Gjentagelsen. Et Forsøg i den experimenterende Psyhologi af Constantin Constantius) “Divas izglītojošās runas” (To opbyggelige Taler)

“Trīs izglītojošās runas” (Tre opbyggelige Taler)

“Četras izglītojošās runas” (Fire opbyggelige Taler)

1844 “Filosofiskās drumslas vai Johannesa Klīmaksa filosofijas fragments, ko publicējis S. Kirkegors” (Philosophiske Smuler eller En Smule Philosophie. Af Johannes Climacus. Udgivet af S. Kierkegaard)
“Bažu jēdziens: vienkārša psiholoģiski orientēta refleksija par dogmatisko iedzimtā grēka problēmu”, Vigilius Haufniensis (Begrebet Angest. En simpel psychologisk-påpegende Overveielse in Retning af det dogmatiske Problem om Arvesynden af Vigilius Haufniensis)
“Priekšvārdi: viegla literatūra noteiktām cilvēku grupām pēc viņu vajadzības”, Nikolauss Notabene (Forord. Morskabslæsning for enkelte Stænder efter Tid of Lejlighed, af Nicolaus Notabene) “Divas izglītojošās runas” (To opbyggelige Taler)

“Trīs izglītojošās runas” (Tre opbyggelige Taler)

“Četras izglītojošās runas” (Fire opbyggelige Taler)

1845 “Dzīves ceļa stadijas: dažādu personu vērojumi, kuras apkopojis, nodevis drukāšanai un publicējis Jautrais Grāmatsējējs” (Stadier på Livets Vej. Studier af Forskjellige. Sammenbragte, befordrede til Trykken og udgivne af Hilarius Bogbinder) “Trīs uzrunas iztēlotu gadījumu sakarā”(Tre Taler ved tænkte Leiligheder)

1846 “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts filozofiskajām drumslām: mimētiski-patētiski-dialektiska kompilācija, Johannesa Klīmaksa eksistenciālais vēstījums, ko publicējis S. Kirkegors” (Afsluttende uvidenskabelig Efterskrift til de philosophiske Smuler. – Mimisk-pathetisk-dialektisk Sammenskrift, Existentiel Indlæg, af Johannes Climacus. Udgiven af S. Kierkegaard)
Literārais apskats: “Divi laikmeti” (En literair Anmeldelse af S. Kierkegaard)

1847 “Izglītojošas runas dažādās noskaņās” (Opbyggelige Taler i forskjellig Ånd)
“Mīlestības darbi: dažas kristīgās refleksijas runu formā” (Kjerlighedens Gjerninger. Nogle christelige Overveielser i Talers Form)

1848 “Krīze un krīze aktrises dzīvē”, Inter et Inter (Krisen og en Krise i en Skuespillerindes Liv af Inter et Inter)
“Skatījums uz manu autordarbu: tieša komunikācija, liecinājums vēsturei”, publ. 1859.g. (Synspunktet for min Forfatter-Virksomhed. En ligefrem Meddelelse, Rapport til Historien)
“Kristīgās runas” (Christelige Taler)

1849 “Slimība uz nāvi: kristīgi psiholoģisks vēstījums izglītošanai un atmodai, kura autors ir Antiklīmakss un kura redaktors ir S. Kirkegors” (Sygdommen til Døden. En christelig psychologisk Udvikling til Opvækkelse. Af Ant-Cclimacus. Udgivet af S. Kierkegaard)
“Divi īsi ētiski reliģiski traktāti”, H. H. (Tvende ethisk-religieuse Små-Afhandlinger. Af H. H.) “Lilijas laukā un putni debesīs: trīs dievbijīgas runas” (Lilien på Marken og Fuglen under Himlen. Tre gudelige Taler)
“Augstais priesteris”, “Nodokļu savācējs” un “Grēciniece”, trīs uzrunas Svētā vakarēdiena laikā piektdienās” (“Ypperstepræsen”, “Tolderen” og “Synderinden”, tre Taler ved Altergangen om Fredagen)

1850 “Ievingrināšanās kristietībā”, Antiklīmakss (Indøvelse i Christendom. Af Anti-Climavus) “Izglītojošā runa” (En opbyggelig Tale)

1851 “Divas uzrunas Svētā vakarēdiena laikā piektdienās” (To Taler ved Altergangen om Fredagen)
“Par manu kā autora aktivitāti” (Om min Forfatter-Virkomshed)
“Pašizpratnei: rekomendācija modernajam laikmetam” (Til Selvprøvelse, Samtiden anbefalet)

1855 “Tas jāpasaka, lai tas nāk klajā” (Dette skal siges; så være det da sagt)
“Acumirklis” (Øjeblikket)
“Kristus spriedums par oficiālo kristietību” (Hvad Christus dømmer om officiel Christendom)
“Dieva nemainīgums” (Guds Uforanderlighed)

Sērens Kirkegors

trešdiena, 2009. gada 6. maijs

bildes (05.05.2009)

kirkegorisko lasījumu programma

2009. gada 5. maijs - kirkegoriskie lasījumi

svētdiena, 2009. gada 1. februāris

S. Kirkegora biogrāfija

sestdiena, 2009. gada 31. janvāris

Kirkegoriskie lasījumi 2009. gada 5. maijā

Sekotāji

Emuāra arhīvs

Par mani